Es mīlu mani pietiekami, lai jūs varētu iet

Tam, kuru es joprojām mīlu, tam, kurš naktīs joprojām apmeklē manus sapņus. Tam, par kuru es joprojām domāju, bet šoreiz ar sāpēm sirdī. Es vēlos, lai mēs to būtu izstrādājuši. Es vēlos, lai mums būtu kāda maģiska formula, kā mainīt sevi, lai mēs kaut kā darbotos. Bet nav. Es tevi mīlu, bet tu vairāk mīli sevi.

Es vēlos, lai jūs varētu redzēt, cik daudz jūs man domājat. Es vēlos, lai, paskatoties uz mani, jūs varētu redzēt nākotni, tāpat kā es to darīju ar jums. Es novēlu, lai, paskatoties uz mani, jūs varētu redzēt mīlestību manās acīs un muļķīgu smaidu sejā, un tas viss tāpēc, ka es biju jums blakus. Viss tāpēc, ka jūs bijāt manā dzīvē. Bet jūs redzējāt tikai ķermeni. Skaista seja, kas labi der gan tavai, gan kādai personai, pie kuras atgriezties mājās, kad esi vientuļš. Es vēlos, lai jūs redzētu, ka es esmu tik daudz vairāk.

Es vēlos, lai jūs varētu redzēt uguni manās acīs un ka jūs gribētu ar to spēlēties. Es vēlos, lai jūs redzētu, ka arī man ir sapņi. Arī tu biji viens no viņiem, vai ne? Es vēlos, lai jūs redzētu, kas es esmu, kad mana dvēsele ir kaila. Kas es esmu, kad visas manas sienas ir nolaistas, bet jums nekad nebija īsti rūpējies, vai viņi joprojām atrodas tur. Likās, ka jums rūp vien tas, vai mans ķermenis jūs uzņem - manu sirdi… ne tik daudz. Bet es gribēju jums dot tik daudz vairāk nekā mans ķermenis. Es gribēju padalīties ar jums ar savām cerībām, bailēm, sāpēm un mīlestību. Es gribēju padalīties ar savu nākotni ar jums, bet ne par katru cenu.

Es vēlos, lai jūs varētu mani redzēt. Nevis tas, kas jums bija prātā, tas, kurš ir tikai ķermenis un kaut kas, kas laiku pavada. Ne tas es, kurš bija tur, lai piepildītu jūsu vajadzības un piepildītu jūsu vēlmes. Bet es. Es, tas, kurš tevi mīlēja tikpat muļķīgi kā meitenes, pasakās mīl zēnus. Tikpat nikni kā Roze mīl Džeku. Tikpat dziļi kā Džuljeta mīl Romeo. Es, tā, kurai bija savs stāsts, sava vēsture un gribēju, lai jūs būtu daļa no viņas nākotnes. Tagad jūs neesat nekas vairāk kā nodaļa manas dzīves grāmatā - kamēr es gribēju, lai jūs būtu kopā ar mani katrā lappusē, līdz dzīve saka: “Beigas”.

Es vēlos, lai būtu veids, kā mēs varētu sevi mainīt. Es vēlos, lai būtu veids, kā es varētu aizmirst savu vērtību, ka es varētu aizmirst visas nodarbības, kuras apguvu smagajā veidā. Es vēlos, lai es nekad nezināju, kā izskatās pusmīlestība, bet es to daru. Un es to neesmu pelnījis.

Es vēlos, lai būtu veids, kā jūs varētu mani mīlēt tikpat daudz, cik sevi mīlējāt. Ka jūs gribējāt pavadīt laiku ar mani tikpat daudz, cik vēlaties to pavadīt bāros. Tas, ka jūs rūpējāties par mani tikpat daudz, cik par jūsu karjeru. Bet šāda veida nav, un es nevaru turpināt cerēt, ka jūs mainīsities. Es nevaru turpināt sirdi salauzt katru reizi, kad piezvani man, lai pateiktu, ka tu vairs neatnāk. Es nevaru turpināt gulēt viens pats un vēlos, lai tu būtu man blakus, kad zinu, ka tu neesi gulējis viens pats. Es nevaru turpināt skatīties prom, kad man sejā kliedz patiesība.

Man patīk, kā jūsu acis maina krāsu saulē, un man patīk veids, kā vēnas izlec uz jūsu pieres, kad jūs uztraucaties. Es mīlu to, kā jūs mani turat, un es mīlu to, kā jūs mani izjūtat. Es mīlu jūsu trako aizraušanos ar dzīvi un jūsu uguni, kas deg tikpat spilgti kā mana. Bet es mani vairāk mīlu. Es mīlu šo trako sirdi - sirdi, kuru jūs tik daudz reizes salauzāt. Es mīlu savas muļķīgās emocijas - tās, kuras jūs pārāk ilgi atstājāt novārtā. Es mīlu savas zilās acis, kas ir skumji jūsu dēļ. Es mīlu sevi - to, kurš nolēma tevi atlaist. Es mīlu mani pietiekami, lai neļautu tev vairs mani salauzt.